Un tā arī viss sākās…

Posted By Lovable on 2012. gada 2. maijs

Skatos, savus rakstus un saprotu, ka rakstu, kad kaut kas nav kā vajag, bet patiesībā, kad viss ir labi, tas pazūd starp laimīgiem mirkļiem un emocijām. Bet kad kaut kā nav, tad gribas parakstīt, lai skaidrāks kļūst tas, kas ir. Lielos vilcienos esmu laimīga, man ir viss ko varu vēlēties, izņemot to kā nav, neloģiski? Bet kas gan patiesībā ir loģiski.

Ironiski vai nē, bet iepazīstoties ar cilvēkiem, daži nemaz nepatīk, bet ar laiku, ar raksturu paņem, tu pie viņiem ātri pierodi, bet lielākā daļa kaut kur pazūd. Parādās jauni, parādās lietas, darbi, darbi. Ar laiku pie tā pierod, bet citreiz mazliet sāp. Tu domā vai visu esi darījis pareizi, bet laikam tā ir, ka jāļauj iet, tie kas vēlēsies nāks atpakaļ.

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 31. marts

Kad es rakstu, es jūtos labāk. Bieži kad jūtos slikti iekšēji, man patīk nelielās devās to izklāstīt pierakstot. Tās ir manas vilciena piezīmes, kuras es ceru neviens neplāno lasīt. Tās ir miljons mazas lapiņas ar dažādām frāzēm domām. Iespējams, ka man būtu jāraksta, kas lietderīgāks, nevis blogs. Piemēram, kursa darbs jau kādu laiku gaida, kad man ar viņu radīsies maģiskā saite, jeb viņš sāks tapt. Viegli ir rakstīt, ja ir ko teikt.

Es nezinu kāpēc, bet es esmu lieliski sapratusi, ka ja cilvēks saka, es tev vēlu tikai labāko, viņš melo. Patiesībā lielākā daļa labāko vēl sev, vai arī grib, lai notiek pēc viņa prāta. Ja man likās, ka šķērslis maniem mērķiem un sapņiem, nekad nebūs tik tuvs cilvēks, tad nu tagad es saprotu, ka es esmu kļūdījusies. Katram manam solim priekšā stāv tas, ko šis cilvēks jau ir izlēmis. Es nezinu kāpēc, tas nav uztraukums, par to kas varētu notikt, jo tad attieksme būtu savādāka, man liekas, ka tā ir tīrākā skaudība. Es plānoju kādu dienu aiziet pie psihologa un pastāstīt visu, lai manī klausās, kāds, kas neko nezina, lai pasaka ko domā. Ja nu tomēr vaina ir manī. Iespējams kādu dienu saņemšos studēt psiholoģiju, jo tas ir interesenti vērot un saprast, kas ir un kas nav.

Šodien pēdējo gadu laikā bija tā diena, kad ļāvu vaļu asarām, izraudājos tā no sirds. Viena savā nodabā, jo citiem nav jāzina, ka man sāp. Vēl mazliet sēž iekšā. Ir grūti, ja nav iespēja pateikt ko jūtu un tikt saprastai. Izrunāties nevis klausīties pārmetumus.

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 30. marts

Par sapņiem, iespējām un motivāciju.

Ir grūti uzrakstīt, ja nezini vai sanāks, bet šajā brīdī cenšos  sasniegt, nokārtot, realizēt ko tādu, kas lielā mērā ietekmēs manu nākotni. Dažiem ir sapņi un cerības, bet ja es kaut ko vēlos es to daru, nemaz neanalizējot kā būs. Pārāk bieži esmu nobijusies, pārāk bieži esmu palaidusi garām iespējas. Tagad es uzskatu, ka ja esmu jauna, skaista un mērķtiecīga, man tas ir jāizmanto mazliet vairāk. Jāpierāda sev, ka es spēju nostāties pret to, kas attur.

Ir viegli lasīt gudrus citātus, un klausīties citu cilvēki pieredzi, bet es esmu nolēmusi izmēģināt, mēģināt ko tādu, kas priekš manis ir 70% neiespējami pašlaik.

Category: Bez tēmas | Comments Off
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 12. februāris

Dabūjis pasi
un kļuvis cilvēks.

Saskaitījis naudu
un kļuvis bagāts.

Nopircis mašīnu
un kļuvis ātrs.

Nopircis binokli
un kļuvis tālredzīgs.

Nodzīvojis dzīvi
un kļuvis…

Neteiksim,
ka gluži nekas,
bet diez kas nav.
Kļuvis.

Ojārs Vācietis

Category: Bez tēmas | Comments Off
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 12. februāris

Gribēju parakstīt, bet īsti nezināju, kā iesākt, tāpēc sāku ar

šo daļu, tagad es zinu, ka pirmais instruments, kuram bija stīgas ir klavihords, skatoties bildes es zināju, ka esmu tādu redzējusi, bet nosaukumu nezināju. Ar to vēlējos teikt, ka izglītojoši ir 1:49 rakstīt blogos rakstu.

Un tie divi malējie vārdi – rutīna un slims. Slimoju es jau kādu laiku un neliela rutīna manā dzīvē valda pēdējo pusgadu vismaz.  Es nezinu vai cilvēku skaita samazināšana savā kontaktu sarakstā var līdzēt, it kā jau vajadzētu jaunus iegūt, bet esmu nolēmusi izdzēst visus, ko negribu tur redzēt.

Vajag pārmaiņas, nelielas, jo grandiozas nevar ieplānot, bet dzīves pārkārtošana ir manā plānā.

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 1. februāris

“Saki Nē, jo tik un tā jau nesapratīs” Patiesībā mēs tik bieži tā darām, jo zinām, ka otrs cilvēks vai nu nesapratīs, iespējams neklausīsies, vai arī mēs paši baidāmies atklāties. Grūti atklāt sevi, ja zini, ka otrs nesapratīs – tā kā tu vēlies, lai tevi saprot. Cik bieži mēs ieklausāmies apkārtējos? Ja tā padomā, tad daži tik ļoti atklājas, bet neviens neieklausas un tikai pēc laika saprot, ka kaut kas nav bijis tā. Bet tā laika ir tā cilvēka daba. Ir viegli atrast kādu, kam uzkraut savu nastu, bet grūtāk ir atrast kādu, kas to glabās, un gandrīz neiespējami ir atrast kādu, kas sapratīs, palīdzēs un uzklausīs arī citreiz.

“Varbūt es šodien kļūdīšos, un mīlestībā atzīšos” Mīlestībā esmu atzinusies vienreiz, bet neesmu pārliecināta, ka es tā no sirds sapratu un domāju to, kopā bijām salīdzinoši ilgi. Tādas attiecības sauc par nopietnām, laikam pārāk nopietni arī bija. Ja pēc tam ir tik daudz sliktu lietu, ko teikt, tad laikam jau tā nebija mīlestība, stipra pieķeršanās, pieradums, vai kaut kas tāds. Ir grūti formolēt, kas ir mīlestība. Bet es vēlētos izjust tādu patiesu beznosacījumu mīlestību abpusēji. Saprast, kā tas ir no sirds uzticēties, un saņemt to pašu pretī, jo patiesībā es pēdējā laikā esmu aplauzusi spārnus, gan sev, gan citiem.
Manuprāt, mūsdienās vārdiem ir tik maza nozīmē, ka bieži tas ko pasakām, nav tas ko jūtam vai domājam.

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 15. janvāris

Īsumā par standartiņiem un stereotipiem, kaut kā diezgan aktuāla tēma pēdējā laikā. Dažādās situācijās cilvēki uzskata, ka galvenais ir viņu viedoklis, jo pēc viņu domām viņu situācija ir labāka jeb precīzāk pareizāka. Manuprāt, katrs kā mērauklu visam izmanto sevi, savus piemērus, kā jau saka no kļūdām mācās, bet vai tiešām viss ir jāizmēģina pašam? Protams, ka nē, tāpēc ir arī vispasaules pieņemtie standarti par to, kā būtu jābūt.

Un starp šiem standartiem izdalās tādi, kas maksimāli cenšas tam atbilst. Tādi, kas izceļas un viņus uzskatas par nepieskaitāmiem vai daudz par daudz atšķirīgiem. Kā arī tādi, kas ir personības, cilvēks ar savu raksturu spēj nostāties pāri visiem pasaules uzskatiem, pavērt to par labu sev, un pierādīt sevi kā lielisku personību.

Cik liela nozīme  šajā uzskatu brīvībā ir naudai ir kārtējais atvērtais jautājums. Vieglāk izveidot savu stilu ir neuztraucoties par finansiālo pusi. Nepārprotiet, ne jau tikai  ģērbšanās, bet viss dzīves veids. Tagad es esmu nonākusi pie kopsaucēja, ka nauda ir nozīmīga, tad arī šajā mirklī to vēlos apgāst ar piemēru. Piemērs ir balstīts uz patiesiem notikumiem, bet mana sasaiste ar šo visu ir TV ekrāna formā filmā INTO THE WILD, tas ir stāsts, kā atsakoties no visa var iegūt vēl vairāk.

Līdz ar to visu var secināt, ka lai mainītu savu dzīvi, vai lai ievirzītu savus uzskatus mazliet oriģinālā gultnē, vajag nevis naudu, bet gribas spēku un sava veida oriģinālu domāšanu. Mainīt attieksmi ir ļoti grūti, saglabājot esošos apstākļus, tāpēc, ja ir vēlme, ko mainīt ir jāsāk ar pakāpenisku apstākļu maiņu.

/ Secinājums – Mani ieraksti blogos ir kā 20 minūšu seriāla sērijas, sākas ar vienu un beidzas ar ko pilnīgi citu. /

Noskaņai – We Are Young

Category: Bez tēmas | 1 Comment »
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 13. janvāris

Tikko secināju vienu faktu, es nevaru uzrakstīt nosaukumu, pirms esmu uzrakstīju tekstu. Bieži nosaukumi neatbilst tekstam, bet tajā visā ir doma vienalga. Vismaz no mana skata punkta.

Ir cilvēki, kas dara, ko mīl un saņem par to naudu.  Es nedaru neko un naudu nesaņemu. (atvainojos, man vienkārši gribējās to ierakstīt, jo tieši to iedomājos. ) Patiesībā es vēlējos rakstīt par to, ka es vairs neesmu pārliecināta, ka tas ko es studēju ir tas ko es mīlu. Darbs un studijas ir divas dažādas lietas, bet kā jau mēs zinām, darba tirgus Latvijā (šī ir tā vieta, ko mīlu un vēlos tev dzīvot, bet tas ir cits raksts.) nav tik potenciāls, lai nesaistītu darbu ar studijām. Izvēles iespējas ir, ja tev ir pieredze un tu esi labākais savā jomā. Un pašlaik es jūtu, ka labākā savā jomā es nespētu būt, tas nav tas, kur es spēju atrast to dzirksti ar kuru iet uz priekšu. Ne manī mīt tas azarts, ne aizrautība, ko vajag, lai sasniegtu 101% produktivitāti. Esmu no tiem cilvēkiem, kam ļoti kaitina, kad par kādu lietu saka vairāk par 100%, jo 100% jau ir maksimums, bet ir nozares, kur ir jākāpj pāri visam. Jādomā ir ārpus rāmjiem.

Jautāsiet kāpēc es mācos, to ko mācos? Kad man bija apmēram 15 gadi, kāda notikuma rezultātā es sapratu, ka tas ir tas, kas man interesē. Visu vidusskolas laiku darīju tā, lai man izdotos iestāties, kur vēlējos. Sasniedzu to par ko dažkārt cilvēki ļoti sapņo un nespēj. Bet tagad man ir radošā (nē, es nemācos radošā jomā) krīze. Un arī mana sekmju krīze, kopā ar slinkumu un nesaprašanu, ko vēlos, es esmu novedusi sevi līdz tam, ka pat manas sekmes ar mani nedraudzējas, maigi sakot.

Studijas ir jāpabeidz un es to noteikti izdarīšu, jo pusceļā apstāties nemēdzu. Bet vai šajā jomā atradīšu darbu ko mīlēšu un darīšu ar prieku? Par to es nevaru galvot.
Kaut gan vienmēr ir iespēja mācīties vēlreiz un mainīt profesiju. Es ticu saviem spēkiem un ticu , ka man izdosies atrast ko to ko mīlēšu visu mūžu. (Visās jomās.)

Have A Little Faith In Me

Category: Bez tēmas | 1 Comment »
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 8. janvāris

Šodien un vakar aizrāvos ar dažu paziņu un vēl citu cilvēku blodu lasīšanu. Iespējams es arī saņemšos uztaisīt publisku blogu, kurā rakstīt par nopietnām lietām un diskutēt par problēmām, kas neskar tikai mani pašu. Un iespējams spēšu arī publiskot šo blogu tā lai visi var lasīt manas pārdomas, bet pagaidām es paliek pie šī varianta, ko iespējams kāds lasa, varbūt arī nelasa, bet būtiskākais es pati spēju pēc laika pārlasīt savus pārdomu mirkļu rakstus, kas parasti tiek rakstīti naktīs ar miljons kļūdām. Bet tam īsti nav nozīmes, jo nozīme ir būtībai, un mērķim kāpēc es to vispār daru.

Lasot cilvēku blogus, var aizrauties tikpat ļoti kā ar grāmatām, jo tu lasi reālas situācijas, kā kāds netālu no tevis esošs cilvēks/persona ir uzskatījis konkrētajā mirklī. Interesanti ir arī pievērst vērību tam par ko cilvēki raksta savos “nopietnajos” blogos,  savus ierakstus es pa visam skaidri varu pieskaitīt pie nenopietnajiem un bez lielas jēgas rakstītajiem, bet citi pa visam nopietni apspriež savu piedzīvojumu tuvējā bibliotēkā un grāmatu izvēles problēmas.  Iespējams tas ir tikai mans uzskats, ka tā īsti nav problēma.  Bet nenoliegšu, ka man bija interesanti izlasīt kāda jaunieša blogu par politiskajiem uzskatiem un situāciju valstī, kaut gan bloga autors dažās vietās pārāk kategoriski pauda savu nostāju, es uzskatu, ka iespējams tā var piesaistīt lasītāju uzmanību.

Ko es īsti ar to visu gribēju teikt? Man šķiet, ka tam atkal nav īpaši lielas nozīmes, jo patiesībā es tikai dalījos iespaidā par to, ko esmu ieguvusi lasot citu cilvēku rakstus.

Pie šī visa es nespēju neko nepateikt par twitter kontiem un tiešām, ja kāds šo lasa, tad padomājiet, ko jūs twītojat. Dažiem laikam ir ļoti svarīgi, ka twītu skaits tuvojas miljonam, jo šīs 140 zīmju ziņas ir tik seklas, ka 4gadīgam bērnam būtu vairāk ko teikt. Bučiņas un mīlestības apliecinājumus nevajag sūtīt vienam cilvēkam 7x dienā un vēl retvītot atbildes ziņas, lai cik labi draugi tev būtu šie cilvēki gribas viņus DELETE, jo tas tiešām traucē palasīt mazliet interesantākās ziņas par citu ikdienu. Kā arī, protams, ir visas šīs iespējas atzīmēt, kur tu atrodies kādus youtube video tu skaties, bet vai tiešām tas taviem sekotājiem interesē. Manuprāt, ja vien tu neesi Lady Gaga, vai kāda cita slavenība, tava atrašanās vieta varētu interesēt tikai dažiem cilvēkiem, tā kā ļauj viņiem sekot tev konkrētajā aplikācijā, nevis publisko to visos iespējamos veidos.

Nedaudz par daudz negāciju sanāca, bet dažkārt ir jāpasaka negatīvais, lai nonāktu pie pozitīva rezultāta.

Atkāpe no visas iepriekš minētās tēmas, bet šodien aizdomājos vai ir iespējams izjust patiesu prieku par cita laimi, ja pašam problēmu vairāk nekā risinājumu. Nonācu pie secinājuma, ka nemelojot sev un citiem, nekādu patiesu prieku izjust nav iespējams, protams, to var patiesi notēlot un tā tālāk, bet iekšā vienalga būs neliela skaudībiņa.

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas:

Posted By Lovable on 2012. gada 1. janvāris

Katru gadu tieši šajā datumā, es parasti pārdomāju visu, kas noticis, pirms gada rakstīju savu TO DO LISTu un cerēju, ka viss izdosies, kā arī pierakstīju visu kas vērā ņemams noticis toreiz 2010.gadā. Tajā brīdī, kad tu visu savu gadu izliec pa punktiem uz papīra lapas, tu saproti cik ļoti daudz kas ir noticis, un ka patiesībā nav par ko sūdzēties. Bet dzīvē vajag izlikt sliktā sajūtas uz āru, jo pēc tam ir vieglāk. Vieglāk saprast, ko tev vajag, vai drīzāk ko tev nevajag. Tu pēc tam atceries, kā esi pārdzīvojis, un saproti, ka atkārtot to nevēlies. Cīnīties par to, kas nerada laimi nav vērts. Par to vai vispār ir vērts cīnīties par cilvēkiem var ļoti ilgi diskutēt, jo biežāk mēs vēlamies sasniegt mērķi un tālāk nezinām ko darīt, jo mums to nevajag. Sporta pēc kaut ko iegūt nav slikti, vienīgais otram tas pēc tam sāp. Tā kā centīsimies nesāpināt citus, ja mums to patiesībā nevajag.

Vēl interesanta lieta, ko es pamanīju, jo mazāk es sūdzos, ka man nav naudas, jo vairāk viņa ir, nedaudz jāpiedomā pie tā kā tērēt, bet jaunībā ir vērts tērēties ballītēm, jo mums vajag tos mazos laimes mirkļus, kad klubā ar saviem draugiem dejojam pie manas mīļākās dziesmas, kad saskandinām glāzes ar manu mīļāko kokteili.

Ir jauki tie mazie laimes mirkļi. Cheers!

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas: